Latviešu kāzu tradīcijas Vidzemē

Vidzemes kāzu paražas

Šajā sadaļā varat iepazīties ar vairākiem vedību norišu paražām Vidzemē vairāk kā pirms simts un vairāk gadiem. Apriņķu vedību jeb kāzu apraksti ir iekļauti K.Barona Latvju dainu izlasēs.

  

Šie cimdi ir no Limbažu muzeja krājumiem.

Cēsu apriņķī

Vecpiebalgā, ja tēvs ar māti nosprieda par meitas izprecināšanu, tad meitai pat atļauju neprasīja un izdeva pie vīra. Protams, tas bija arī atkarīgs no vecākiem. Precībās pie meitas brauca vai nu pats puisis vai kādi citi puiša radi. Pēc precībām vedēji brauca uz meitas mājām pēc pūra. Piebraukuši pie meitas mājās vārtiem, vedējiem aiztaisīja ciet vārtus un prasīja, no kurienes esot un kur dodoties. Pēc tam veda iekšā istabā un sēdināja pie pilna galda. Protams, vedējs gribēja redzēt izvēlēto meitu, bet viņam vispirms rādīja citas meitas, tikai pēc tam īsto. Pēc ēšanas gāja uz klēti pēc pūra un uz kūti  pēc lopiem. Kurus iegūt nemaz nebija tik viegli. Tie bija jāizpērk. Tad samaksāja un iecēla ratos. Pa to laiku, kamēr izpirka pūru un lopus, jaunā līgava izpušķoja zirgu un ratus, lai zinātu, ka meita ir piekritusi kāzām. Vedējiem visbeidzot iedeva veltes- cimdus. Kāzu dienā brūte muti mazgāja alū, lai paliktu vienmēr skaista. Baznīcā pēc laulībām jaunais pāris manījās uzmīt viens otram uz kājas, lai gūtu dzīvē virsroku. Mājās atbraucot sievu veda pie ugunskura sildīties, tikai tad mājās pie galda. Ejot iekšā istabā vedējs cirta ar izkapti 3 reizes krusteniski palodā, istaba ejot kāzu viesi sāka skaļi apdziedāt. Vakarā mičojot pāri, jaunā sieva 3 reizes zemē svieda mici, tikai ceturtajā atstāja galvā. Pēc tam abus iepliķēja un sacīja : Glabā vīru, valkā mici!”. Šāda tradīcija bija novērojama daudzās Latvijas vietās. Vēlāk abus guldināja klētiņā, jau sagatavotā guļvietā. Zem guļvietas apakšā palika cirvi, lemesnīcu vai vēlējamo vāli un abus iepēra ar pātagu, lai mīļi guļot. Nākamajā dienā pēc brokastīm klētī attaisīja pūra lādi, no kuras sasēja divas nastas- vienu labu drēbju radu veltīšanai, otru- vecu māju vietu ziedošanai. Pēc veltīšanas radi devās uz mežu līst līdumu priekš jaunās sievas. Viens cilvēks no vīra radiem rādīja vietu. Vel viena neatņemama sastāvdaļa bija naudas mešana priekš ēdamajiem un dzeramajiem.  Uz atvadām deva kāpostus ar gaļu un ceptas desas. Lai uztaisītu lielāku troksni, viens gribēja desas, otrs alu un sita ar dūrēm pa galdu.

Mēdzulē, ja abi jaunie bija viens otru nolūkojuši, tad rudenī rīkoja precības un kāzas. Ja meitas vecāki bija ar mieru, tad pēc dažām dienām puiša vecākā māsa ar citiem radiem brauca pie meitas precībās. Uz precībām braucot vienmēr ņēma līdzi kukuli(plāceņus, maizi, sieru u.c. labumus).Pēc pirmā mielasta meitas mājās, prasīja no kurienes ir nākuši un ko gribot. Pēc jokošanās nonāca pie īsta nolūka. Protams, istabā ieveda vispirms citas meitas, pēc tam īsto. Pēc otrās maltītes jaunā līgava appušķoja zirgu un ratus, kā arī apveltīja ar cimdiem un devās projām. Sestdienā pirms kāzām brauca īstajās precībās (arī pēc pūra).Tajās devās vedēji. Pie vārtiem atkal notika joku strīdi, pēc kuriem devās pie galda. Pēc maltītes līgava apveltīja jaunos radus ar veltēm un devās uz klēti pēc pūra, uz kūti pēc lopiem, kurus izpirka par naudu un devās projām. Kāzu dienā uz baznīcu braucot, līgava uz krustcelēm meta sīknaudu. Pēc laulībām baznīcā visi devās uz tuvāko krogu noturēt pirmo launagu. Pēc tam visi brauca uz jaunā vīra mājām, kur svinības turpinājās. Jautrības sākās pie puiša māju vārtiem, kur sievas radus neielaida tik vienkārši iekšā, bet gan visādi ķircināja. Tad deva alus kausu un ielaida sētā gan jauno pāri, gan citus radus. Pirms maltītes noturēja īsu garīgu dziesmu un ēda. Pēc maltītes sakās mičošana.  Jaunajai sievai noņēma kroni(pūkains, zīda bantēm rotāts kronis) un uzlika citai meitai. Sievai uzlika aubi vai apsēja lakatiņu. Mičotāja abus nobučoja un par mičošanu saņēma villaini. Pēc tam sekoja mičojamā maltīte, pēc kuras savukārt sekoja jaunā pāra guldīšana. Jaunai pāris gulēt devās uz klēti, kur abiem bija sagatavota guļvieta. Kad gulēt gāja pārējie kāzu viesi, puiši noņēma meitām drēbes, lai no rīta tiktu sabučoti, un par to meitām atdeva drēbes. Nākamajā dienā pēc pusdienām sākās veltīšana. Jaunā sieva no pūra lādes izņēma veltes- cimdus, kreklus, zeķes, villaines, ar kuriem apveltīja vispirms apveltīja vīra radus, un tad ziedoja māju vietām –uz krāsns- cimdus, uz dzirnavām un akā – naudu, arī lopu kūtij tika pa veltēm.

Turaidā: Puisis ar meiteni devās pie mācītāja sarunāt laulības. Norunātajā kāzu dienā, katrs no savām mājām devās uz baznīcu. Māte ar tēvu iedeva līdzi maizi ar sāli, lai visu mūžu to glabātu kā svētumu. Uz baznīcu braucot līgava un viņas māsa galvā uzlika brūklenāju vainadziņus. Ejot baznīcā pie durvīm līgava nometa naudu, un pie altāra mēģināja uzmīt vīram uz kājas. Kā jau daudzās Latvijas vietās. Uz mājām braukdami ratiem vai pajūgam katra pusē pavadīja jātnieki ar karogu. Mājās, kur visi ieturēja maltīti, viens puisis uz klēts jumta mēģināja uzspraust eglīti, par zīmi, ka kūjinieki var nāk mājās iekšā. Kādu laiku pabijuši, tie aizgāja projām. Pēc tam jauno sievu kārtīgi izdancināja tās vedējs, un tad citas meitas. Pēc dejām sākās mičošana. Nolika divus krēslus un apklāja ar palagu vai deķi un nosēdināja jauno pāri. Vīram galva bija appušķota cepure, sievai vainags. Viņiem priekšā nolika mičojamo maltīti. Vedējmāte ar mici pienāca pie sievas un uzlika tai galvā, iepliķēja un teica: „ Valkā mici, godā vīru!”. Vīram norāva no cepures pušķus un atdeva atpakaļ. Pie tam jaunajai sievai  piebilda, ka viņas darbiņš ir auklēt bērnus. Tad jaunā sieva apveltīja mičotāju, pēc tam varēja ieturēt mičojamo maltīti. Pēc maltītes varēja sākties mičojamā deja. Vedējmāte dancināja jauno sievu un vedējtēvs jauno vīru. Nākamajā dienā bija naudas mešana un veltīšana. Veltes pienācās vīra radiem, sievas radi nedabūja. Pie visām māju durvīm jaunā sieva nolika zemē prievītes. Pavāriem, muzikantiem algu sameta paši vīra radi.

Dolē: Pēc laulībām, jaunā vīra mājās notika īstā apdziedāšana. Vēlāk notika arī dejošana pie vijoļu mūzikas. Vakara pienāca laiks iet gulēt, un jaunos veda uz guļu. Bet ja devās gulēt devās kāzu viesi, tad tos gan visādi traucēja un atgādināja, ka nav nākuši uz kāzām gulēt. Kāzu rītā jauno pāri modināja muzikanti ar maršu un dziedāja dziesmas.

Koknesē un Stukmaņu pusē: Kāzu dienā, pēc laulībām jaunajās mājās, maltītes laikā pret galdu nostājās 10-15 pavecas sievietes, no citām dziedātājām viena uzsāka vienu dziesmas pusi, koris otru pusi uzņēma.  Un varēja sākties kārtīga dziedāšana. Ar roku dziesmu padeva uz to pusi, kuru gribēja apdziedāt.

Annas muižā: Šajā vieta pēc laulāšanās baznīcā, jaunieši katrs devās uz savām mājām. Sieva vecāku mājās palika līdz nākamajai dienai. Pēc tam sievu aizveda uz jaunajām mājām pie vīra. Pēc pūra brauca dienu pirms kāzām- sestdienā. Izraudzītam pūra un lopu vedējam līgavas mājās bija jāpaliek līdz pirmdienai, kad brūti nomičoja. Pirmdienā nāca veltīšana un ziedošana. Pie lielāko māju durvīm nolika cimdu pāri, pie mazākām prievīti. Veltes uzņemdamas , dziedāja: „Velti mārša, ko velti, velti savu cūkkūtiņ, govju kūti, zirgu stalli, rudzu klēti un aku”. Akā bez veltēm iemeta arī vienu vizulīti jeb pērlīti no jaunietes vainaga.

Gulbenē: Pēc pūra brauca pats puisis. Lai pūru izpirktu, nācās puisim samaksāt ar vienu vai pusrubli un atslēga bija rokā. Bagātai līgavai bija 11-15 vedēju, ne tik bagātai 7-11, kalpa meitai – 5-7, bet arvien nepāra. Kāzu rītā pēc maltītes, devās uz baznīcu laulāties. Viens no karoga puišiem pa priekšu nesa karogu. Visi jautri dziedādami pa ceļam piestāja krogā, lai sagaidītu jauno pāri no laulāšanās baznīcā. Kā jau daudzās vietās, arī šeit manījās jaunais pāris viens otram uzmīt uz kājas. Krogā pa priekšu jaunajam vīram deva glāzi degvīnu, pusi nodzēra un deva sievai. Tāpat deva arī sasmērētu maizi. Šo maltīti sauca par „vedēju maltīti”, tomēr vedēji paši neēda. Jaunais vīrs pēc maltītes, devās viens pats pa priekšu, jauno sievu iesēdināja pie vedēju tēva ar māti un devās ceļā. Braucot līdziniece uz katra tiltiņa un krustcelēm meta prievīti, jostu vai sarkanu dzīparu galus. Atbraucot uz vīra mājām, vīrs izcēla sievu no ratiem un trīs reizes to ap kāzu galda, lai nezinot ceļu atpakaļ un sēdināja pie galda. Vakarā jauno pāri nomičoja sievas radi dziedot dziesmas. Savukārt līdziniece noņēma kroni un uzlika mici. Sieva nebija ar mieru un svieda zemē trīs reizes, tad nāca vīra māte un uzlika atkal galvā, iesita trīs pliķus sacīdama: „ Valkā mici, mīļo vīru”. Pēc mičošanas nāca dejošana, sievu izdancināja labākais dejotājs. Nākamajā dienā varēja iet līst līdumu. Mežā viens uzkāpa eglē, nocirta galotni un nostrupētā galotnē ielika naudas gabalu. Pašu galotni ielika ratos un devās mājās.  Pēc tam notika naudas mešana, kur sievas radiem bija jāmet tēriņam. Kad samaksāja dabūja degvīnu un uzkodas. Vīrieši meta naudu, sievietes cimdus, zeķes u.c. drēbes. Ja trauki nebija vēl saplēsti, tad parūpējās, lai tie plīstu jaunajiem uz laimi. Sievas radiem aizbraucot, sieva devās līdzi vecākiem, lai aizmuktu. Vedēji to uzzinot, tas paņēma zirgu un devās pakaļ sievai. Šāda veidā izcēlās jaunas joku spēlītes.

Trikātē: No baznīcas braucot sieva pie katra tilta ūdenī iemeta kādu naudas gabalu. Kamēr mezdami, tikmēr viens no panāksniekiem devās uz māju pirmais tīrīt „kaktu”- kakts, kur jauno pāri nosēdināja. Māju ļaudis jau iepriekš bija kakta savēlušas akmeņus, lai tīrītāju kavētu. Pārvestai jaunajai sievai tūlīt devās izrādīt visas māju vietas bija jāziedo pa prievītei vai cimdu pāri. Kāzu otrā dienā bija „naudas mešana”. No trīs vīriešiem sastādīja „policiju’, tie katram uzrādot kādu apsūdzību bija jāmaksā soda nauda. Ikvienam, kas samaksāja, jaunais vīrs pasniedza glāzi vīna vai kāda smalkāka šņabja.

Lugaziešos: Pēc laulībām baznīcā vīrs steidzās pa riekšu saņemt pirmais sievas pūru. Pūrs bija izpērkams. Tikai uzlikdams sudraba rubli, un brūtgāns atdeva to vedējiem. Netālu no kāzu mājas sievai aizsēja ar baltu lakatu acis . Pie durvīm vīrs sievu izcēla no ratiem un vedējtēvs trīs reizes ar zobenu krustus uz durvīm uzmezdams, veda jaunos iekšā aiz galda. Sievai rokās ielika bērnu un dziedāja, pa to laiku brūte vēl joprojām ar aizsietām acīm apsēja bērnam ap vidukli prievīti un palaida to vaļā. Pēc tam sievu veda uz klēti mičot. Šeit pāri nomičoja tāpat kā Gulbenē. Sieva trīs reizes meta zemē un ceturtajā paturēja galvā.

Līzumā: Līgavainis pats pēc pūra nedevās, bet sūtīja divus vīriešus pakaļ. pusē kāzas arī tika svinētas svētdienā, un visi pa ceļam uz baznīcu satikās krogā. Pēc baznīcas vīrs brauca uz savu māju, sieva uz savu. Tikai vakarā sūtīja vedējus uz sievas māju atvest sievu. Vedēji sievas mājās dzīvoja līdz pat otrai dienai. Pirms aizbraukšanas vedēji samet naudu bļodā un tiem par to dāvina pāri cimdus. Sievu pats sagaida vīrs, izcēla to no ratiem un sēdināja pie galda, kur apkārt visi apsēdās. Tad nodziedāja kādu pantiņu no garīgas dziesmas.

Kāģeriešos: Kāzu ieražas bija tādas pašas kā Lugaziešos, tikai dažas atšķīrās. Kā piemēram, kāds vīrietis, kas labi mācēja jokot, iekāpa kāpostu kublā un jauno pāri trīsreiz uzsaucis, sāka laulāt. Pēc laulāšanās jaunais pāris brauca uz mājām un pūru veda ar āzi aizmugurē. Jaunā sieva no laulāšanās uz mājām braucot meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu. Sievu no ratiem izcēla vīrabrāļi un aizsēja tai acis. Pie kāzu māju vārtiem nometa cimdu pāri,  māju durvīm – prievīti. Vedējtēvs ievedis sievu istabā atsēja acis, tad to dancināja sievas māsas un vīrs savus brāļus. Kurš izdancoja, deva jaunajam vīram naudu, sieva vīra brāļiem cimdus. Vēlāk sieva veltīja vīra tēvu un māti, vīra māsas un brāļus, un vēl citus radus. Pāri nomičoja pirmās dienas vakarā. Mičojot vīru, uzbāza tam galva zirga tarbu, sievai– bļodiņu, tad dzēra degvīnu un urrāja.

Vecatē: 60 gadiem, kāzu priekšvakarā jeb sestdienā līgavu veda pirtī nopērties. Kāzu rīta piebraukušie līgavas zirgi pie līgavaiņa mājas, līgavaiņa tēvs dēlu aiz kreisās rokas grieza 3 reizes ap sevi apkārt un uzsauca tam ar ringtoni. Arī šajā pusē laulātie pēc salaulāšanās raudzījās viens otram uzmīt uz kāju. No baznīcas braucot jaunās sievas ļaudīm pa priekšu jāja karoga nesējs, kas nesa karogu no baltas drānas ar sarkanu zīdu lenti un ar papīra pušķīšiem. No baznīcas atbraucot, sievu pie vārtiem sagaidīja uzkurts salmu uguns un tajā iespraustā ceļa eglīte. Sieva pa prievīti uzmeta uz katra durvju sliekšņa un kāpa pāri līdz par galdam. Vakarā klēti mičotāju māte uzlika sievai galvā mici, bet tā to nosvieda zemē, vairāk par trīs reizēm sviest zemē nedrīkstēja. Mičotāja tikmēr sacīja: „Valkā mici, glabā vīru!”. Nākamajā rītā, pirmdienā, pēc brokastīm sieva veltīja. Pēc tam uz katru māju un durvju sliekšņa atstāja pa prievītei.

Rūjienas un Alojas pusē: Līgavaiņa radi sestdienas vakarā brauca uz līgavas mājām, kur arī visu nakti jautri dzīvoja. Vēlāk slepus ieradās arī brūtgāns, ja viņu pamana, visi dejot apstājas. Muzikanti uzspēlē maršu. Vēlākajos laikos šādu slepenu atbraukšanu atmeta un brūtgāns atbrauca uz brūtes mājām  kopā ar radiem. Līgavainis ar brāli uz baznīcu jāja viesiem pa priekšu, aiz viņiem  pārējie jaunie puiši, no kuriem viens nesa eglīti. Ar līgavu brauca tās vedējs un aiz tiem citi vecāki ļaudis. Pa ceļam uz baznīcu visi piestāja tuvākajā krogā, lai pārmainītu drēbes uz baznīcas drēbēm. Jau pēc salaulāšanās baznīcā vīra radi uzdzer jaunajam pārim laimes vēlējumus. Uz mājām braucot eglītes nesējs steidzās uz mājām visiem pa priekšu uzspraust eglīti uz jumta. Kad sētā sievietes izkāpa no ratiem, tad vīri vēl riņķoja pa sētu, savu veiklību izrādīdami. Pēc tam arī visi sagāja istabā pie galdiem, tur dažas stundas līksmi uzdzīvo, bet pēc tam jaunais pāris taisās braukt uz savu īsto dzīvos vietu, uz vīra mājām. Pūru ieceldami, tie devās ceļā. Vīra mājās, lai brūte izkāptu no ratiem, vīra māte nāca un paklāja tai zem kājām deķi. Brūtgana mājās kāzu svinēšana varēja turpināties. Tik vēl klāt nāca sievas zagšana. Kamēr visi dejoja, tikmēr sievas izdejotājs to mēģināja aizvest atpakaļ uz vecajām mājām. Pie durvīm jau stāvēja piesiets zirgs ar ratiem, un abi steigšus brauca projām. Vīrs pamanījis sievas nozagšanu, steigšus dodas sievai pakaļ. Bēgļi nebrauc ātri, lai tos varētu noķert un zagšanu atkārtot vairākas reizes vakarā. Ziedošana bija vēl viena paraža, kuru izpildīja tikai otrajā dienā brūtgāna mājās. Sieva cimdus nolika klētī, staļļos un citur.

Vidrižu un Mūrkāžnieku pusē: Jau ceturtdienā sarunāja līgavu un piektdienas rītā brauca pie mācītāja, bet svētdienas rītā dzēra precības. Uz precībām līgavainis ar pavadoņiem uz līgavas mājām ņēma līdzi degvīnu un cienmaizi. Kāzu dienā tiek izpušķots brūtes vedēja zirgs un pie iemauktiem piesprauda pāri cimdu. Vedējam ap pleciem apsēja dvieli ar cimdiem. No baznīcas braucot sieva ar vīru brauca kopā, brūtgāns pats veda savu brūti uz savām mājām. Sieva uz baznīcu ņēma līdzi mazu eglīti, kuru nesa eglītes nesējs. Šim bija jāsteidzas un eglīte jāuzliek uz klēts jumta, eglīti uzspraudis, iegāja istabā. Eglīšu nesējam bija jāpaņem vai nu kannu alu vai ar ūdeni un jāsteidzas jauniem pretī un tos pa ceļam jādzirda. Jaunajam pārim piebraucot, vīrs izkāpa, bet sievai vīra māte paklāja zem kājām villaini un vīrs pats to izcēla. Uz šo paražu zīmējās tautas paruna, kas atgādina meitām lai nebūtu  laiskas. Savukārt otrdienas pēcpusdienā brauca „līdumu dedzināt”. Sievas radi jau iepriekš uzvilka kokā salmu kūli un gaidīja jauno pāri. Jaunie salmu nodedzināja un paši nosmērēja sev sejas, lai izskatītos pēc līduma krāvējiem, un tad brauca uz mājām.

Valmieras muižā: No baznīcas braucot līgavas radi plikšķināja ar pātagām, kurām galos bija ievīti zīda diegi, lai skaļāk skan. Paraža paredzēja līgavainim ar savu brāli atjāt ātrāk sētā un izsēdināt līgavaini, un tam steigties pretim pārējiem, šajā brīdī izcēlās joku strīdi. Pārbraukuši mājās visi pēc īsiem pātariem sēdās pie galdiem. Tie, kas aizgāja ātrāk gulēt, to sašuva kopā un jautri apsmēja. Līdz pusnaktij visi jautri līksmoja, kamēr sākās mičošana. Tad nolika uz galdiem vakariņas, bet ķerties klāt varēja tikai pēc nomičošanas. Jaunavas iededzināja sveces un ar brūti gāja dancot „polkas”. Sievas centās brūti izraut no pulka, to nosēdināja uz krēsla un uzlika mici uz galvas. Sievas ņēma brūti aiz rokas un gāja dejot, lielīdamās, ka meiteņu pulks gājis mazumā. Kamēr sievas un meitas ap brūti ņemas, tikmēr vīri ap brūtgānu, tikai tam galva uzliek vecu cepuri. Pēc mičošanas visi var ķerties klāt vakariņu mielastam un uzdzert uz jaunā pāra veselību. Valmieras muižā tika izspēlēti dažādi kāzu māņi. Uz laulībām ejot līgavainis ar līgavu arī vasarā kājās uzvilka vilnas zeķes, lai labi veicās. Kā ari sieva sev ap vidukli apsēja kaņepāju pīni, kura iepina māju lopu vilnu, lai veicās ar māju lopiņiem. Brūtes gultu taisot, tajā ielika maizi, lai tā dzīvē netrūktu.

Valmieras pilsētā: Kāzu dienā vedēji, gan vīra radi vispirms brauca pie līgavaiņa, bet nākošās sievas radi brauca pie līgavas. Pēc brokastīm un īsas namatēva uzrunas, visi brauca uz baznīcu Ratos ar līgavaini kopā devās vedējs. Par vedēju parasti tika izraudzīts brālis, ja tāda nebija, tad kāds cits tuvākais vīriešu kārtas radinieks. Savukārt līgavu uz baznīcu veda tuvākie precētie radi. Pirms salaulāšanas baznīca līgavas māsa viesiem pie krūtīm  piesprauda mirtes zariņu. Tad kāzinieki sastājās pa pāriem un devās iekšā baznīcā. Reizēm uz baznīcu ieradās arī nelūgto viesu, gribēdami novērtēt jaunās sievas kāzu kleitu un ancuku. Pēc mācītāja uzrunas un jau salaulāti dieva priekšā, jaunlaulātos devās apsveikt viesi. Kamēr jaunais pāris gaidīja ierodamies kāzu viesus jaunās sievas tēva mājās, mājinieki vai kaimiņi jaunajam pārim aizšķērsoja ceļu, prasot izpirkuma maksu. Svinību vietā kāzu viesus sagaidīja muzikanti. Viesus priecīgi uzņēma mājas saimnieks ar saimnieci. Pirms maltītes vienmēr tika nodziedātas dažas tautas dziesmas, norunāta neliela uzruna un laimes vēlējumi. Pēc maltītes tika uzsākta lustēšanās visu vakaru : rotaļās iešana, dziedāšana un dejošana.  Otrās dienas rītā bija jāiet modināt jauno pāri un viesus. Šo pienākumu bija jāuzņemas vakarainim (kādam no līgavas radiem), dziedot kā gailim. Ja jaunais pāris nemodās, tad palīgā nāca muzikanti  ar  katliem, pannām. Otrajā dienā jauno sieviņu mičoja. Šo tradīciju parasti veica otrajā dienā pie pusdienu galda, jaunajam vīram noņemot miršu vainadziņu un uzvilka to kādai neprecētai meitai galvā. Vainagu sieviņai nomainīja ar aubi ( mici), dāvinot arī lakatu, ko apsiet tai apkārt. Pēc tam jaunā sieva dalīja pūru (veltes). Vedēji tika pie siltam zeķēm, vīramāte un vīratēvs pie krekliem, radi pie cimdiem, zeķēm un dvieļiem. Mičošanas laikā kāzu viesi dziedāja un apdziedāja arī mičotāju. Vēlāk aizbraucot no līgavas mājām uz līgavaiņa, vedēji čigānojās – zaga pa jokam mantas un veda uz nākošo svinību vietu. Nozagtās mantas bija jāizpērk ar dziesmām, dejām vai rotaļām. Par kāzu noslēgumu varēja uzskatīt kāpostu smaržu. 

Plašāki seno kāzu apraksti aprakstīti :

Barons Kr., Visendorfs H. 1904. Latviju dainas III,  Pēterburga

Zīriņa I. 2008. Senās kāzas Valmierā. Liesma, 20.augusts